Nepieradinātā mīlestība

Lorenas Oliveras grāmata “Pandēmija” ir par pasauli nākotnē, kad mīlestība tiek definēta kā ļauna slimība – delīrija, kas pārņem cilvēku prātus un liek tiem kļūt vājiem. Šīs definīcijas patiesīguma nevar noliegt, jo skaidri zināms, ka mīlestība liek atslēgties prātam un pār mūsu darbiem valdīt sirdij. Bet vai tas ir tik letāli, kā to definē pilsētnieki? Par laimi, sērgu – mīlestība iespējams ārstēt, laicīgi izdarot ķirurģiski operāciju.

Stāsts ir par meiteni – Lēnu, kura liktenīgi satiek Aleksi, kurš meiteni inficē ar šo saldo slimību – mīlestību un viņas dzīve apgriežas kājām gaisā. Abi mīlnieki nolemj bēgt aiz pilsētas robežām, kur mitinās „slimie”. Ceļš uz izglābšanos ir smags un līdz galam Lēna nokļūst viena.

Nokļuvusi izglābšanās kolonijā, tā vairs nav tik tīkama vieta kā bija izsapņots. Tā ir skarba pasaule, kur fiziski un emocionāli smagi jācīnās par izdzīvošanu un tas ir divtik mokoši, ja blakus nav mīļotā Alekša.

Laikam ritot Lēna norūdās un kļūst par puzles gabaliņu, pretošanās kustībā, kas cīnās pret Zombiju pasauli. Tas nav tas ko viņa vēlējās, bet šīs darbības laikā viņa satiek zēnu, kurš ir apjucis starp šīm divām pasaulēm. Viņi abi tiek ievilkti jau izplānotā spēlē, kur Lēna neapjaušot savu lomu – lieliski tiek ar to galā. Abu starpā rodas jutās, un šķiet, ka pasaule var tik glābta, jo spēcīgākais „pretošanās kustības” vadonis un tēls ir inficējies.

Kas notiks ar Lēnu? Kā risināsies turpmākie notikumi? Kā atrisināsies autores sagādātais pārsteigums grāmatas beigās, jo pagaidām tas ir pamatīgi izsitis pamatus no zem kājām?

Kaķa lietošanas pamācība

Kaķa lietotāja pamācība ar lielisku humoru, soli pa solim iepazīstinās tevi ar tavu jauno gadžetu (ierīci). Gan iekārtas eksterjeru – navigācijas ierīces, vizuālie, audiālie sensori, gan salona apkopi, komunikācijas iespējām un citu noderīgu informāciju.

Ar pareizu kopšanu un operētājsistēmas izpratni, jūs iegūsiet lielisku biedru, kas kopš senās Ēģiptes laikiem, ir vien no populārākajiem zīmoliem pasaulē.

Kaķis ir pārsteidzoši līdzīga ierīce citiem high-tech rīkiem, kas jums jau pieder. Tāpat kā personālais ciparasistents, tas ir kompakts un pārnēsājams. Tāpat kā mājas drošības sistēma, tas spēj darbotiesautonomi ilgstoši bez tiešas cilvēka iejaukšanās. Bet, atšķirībā no  jebkura cita produkta, tam piemīt pašattīrīšanās funkcija.

Grāmata atklāj arī to, ka kaķa intelekts spēj būt tik pat attīstīts kā 2-3 gadus vecam bērnam. Tieši tādēļ viņi prot atvērt durvis, ieslēgt gaismu – viņi vienkārši atkārto savu saimnieku darbību.

Iepazīstoties ar modeļu aprakstu, secināju, ka manā īpašumā atrodas Maine Coon – vizuālā pazīme raccoonu aste (cik zīmīgi), draudzīgs, enerģisks un neņaud (!) – tā vietā izdod čīkstošas, vibrējošas skaņas – so true!

Grāmatu noteikti iesaku kā vieglu, informējošu literatūru. Grāmatas autors ir veterinārārsts, tādēļ viņš zina ko saka.

Grāmatu meklē šeit.

P.S.
Retā grāmata, kuru lasot ķiķnāju.

Grāmata ar rūgtuma pēcgaršu.

Nabokova postmodernā grāmata « Lolita» tika izdota 1955. gadā, bet līdz izdošanai bija jātiek pāri daudziem aizspriedumiem. Grāmata ir par pedofiliju, kas šķiet vēl joprojām, tiek apspriesta pieklusinātos toņos. Lai gan varētu domāt, ka grāmata būs grūti lasāma, jo tēma ir smaga, tā pilnīgi noteikti nav, jo Nabokovs ir patiešām lielisks rakstnieks. Virtuozs. Vārdi tiek vērti mežģīņu valdziņiem, tik skaisti, aprakstoši un daiļrunīgi.

Grāmata ir uzrakstīta grēksūdzes formā. Humberts ir profesors, kuru seksuāli vilina mazas meitenītes — nimfetes. Grāmatā tiek aprakstīts, ka viņš satiek Lolitu, apprecas ar viņas māti, lai būtu tuvāk savai Lo. «Lolita, mans dzīves gaišums, manu gurnu kvēle. Mans grēks, man acuraugs.» Nelaimes gadījumā, kas iepriecina Humbertu, iet bojā Lo māte, un Humbets kļūst par viņas vienīgo aizgādni.

Viņi abi dodas ceļojumā, kur Humberts uzsāk seksuālas attiecības ar mazgadīgo Lolitu. Jautājums, kurš kuru īsti pavedina, ir atklāts, jo arī mazā meitenīte ir ar pamatīgu velniņu iekšā. Ceļojuma laikā lasītajam ir dota iespēja smalki iepazīt Ameriku, un tas vidieni. Nabokovs to ir tik precīzi aprakstījis, ka šķiet sajūtam to garu, kas šai vietās valda.

Mani pārsteidz tas, cik autors prasmīgi, lasītājam liek just līdzi Humbertam, kas pēc jebkādas morāles normām, vienkārši nav iespējams. Humberts ir izvirtulis, maniaks un izmantotājs, kas, kā izrādās, iekļuvis mazās, velnišķīgās Lolitas tīklos. Humberts ik mirkli sāpīgi pārdzīvo savu slēpto grēku, kaisli pret mazām meitenītēm.

Grāmatā nav morāles. Tajā ne mirkli nepavīd autora viedoklis, par drausmīgajā lietām, kas norisinās starp Humbertu un mazgadīgo Lolitu. Tas ļauj pašam lasītajam, caur skaisto vārdu virtenēm, rast šo šausminošo stāstu.

Manas attiecības ar grāmatu ir tādas, ka šos pirms miega sakarus, gribās atkārtot vēl un vēl, jo bagātīgais fantastisko metaforu klāsts tā vien vilina, tās nobaudīt vēlreiz.
«Dabai es varu pārmest tikai vienu — to, ka es nespēju, kā būtu vēlējies, izgriezt manai Lolitai iekšpusi uz āru un piekļauties ar kārām lūpām jaunavīgās dzemdītes, nepazīstamās sirds, perlamutra aknām, jūras vīnogām līdzīgajām plaušām, piemīlīgajam nieru pārim!»

Lieliska sliktā grāmata, kas ir jāizlasa līdz pēdējais lappusei. Kā slimība, kas jāizslimo. Jāizlaiž sev cauri. Jāsaprot, un jātiek vaļā. Citādāk, tas rūgtums, kas paliek uz mēles gala, tā arī nepazudīs.
Slimīga, iznīcinoša, maniakāla mīlestība.