Elpa i breiveiba

Ar Itāliju mani savaldzināja Ungārijā satiktie itāļi – vieglu un gardu dzīves garu pildīti jaunieši.

Aromātiska, gaumīga, viegla un brīva – tāda ir mana Itālija.

Itālija smaržo. Katra tās mazā ieliņa smaržo – salds konditorejas aromāts mijas ar kafijas atēnu un 100 gramiem retināta gaisa.

Svaigi augļi, nedaudz piedegusi neregulāras formas pica, tīrs kalnu upju ūdens, stipra kafija (no kuras man, negausīgajam latvietim, sirds sāk skriet paātrinātā ritmā), sutināti spināti, siers un vēlreiz siers ar malku lekna sarkanvīna.

Jaunatklātā pasaule man ir kalni. Latvietim, kurš radis pie sava plakanā pasaules skata, tā ir vieta, kur pastāvēt drīkst tikai ar pietāti un milzīgu cieņu. Jo nez vai cilvēks, ar savu paviršo attieksmi pret dabu ir pelnījis šo varenumu un mieru.

Retinātais gaiss, kas ieplūst tavas plaušās, vieta un telpa iedveš bijību. Mazais cilvēks ietipinot tur savu taku, pat nenojauš, kas mīt šajā varenumā un ko no tā gaidīt.

Kalnos drīkst doties tikai ar īsto cilvēku, jo šo mirkli un sajūtu nedrīkst pavirši šķiest ar baru čalojošu ļaužu. Viena elpa un brīvība.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s