Nepieradinātā mīlestība

Lorenas Oliveras grāmata “Pandēmija” ir par pasauli nākotnē, kad mīlestība tiek definēta kā ļauna slimība – delīrija, kas pārņem cilvēku prātus un liek tiem kļūt vājiem. Šīs definīcijas patiesīguma nevar noliegt, jo skaidri zināms, ka mīlestība liek atslēgties prātam un pār mūsu darbiem valdīt sirdij. Bet vai tas ir tik letāli, kā to definē pilsētnieki? Par laimi, sērgu – mīlestība iespējams ārstēt, laicīgi izdarot ķirurģiski operāciju.

Stāsts ir par meiteni – Lēnu, kura liktenīgi satiek Aleksi, kurš meiteni inficē ar šo saldo slimību – mīlestību un viņas dzīve apgriežas kājām gaisā. Abi mīlnieki nolemj bēgt aiz pilsētas robežām, kur mitinās „slimie”. Ceļš uz izglābšanos ir smags un līdz galam Lēna nokļūst viena.

Nokļuvusi izglābšanās kolonijā, tā vairs nav tik tīkama vieta kā bija izsapņots. Tā ir skarba pasaule, kur fiziski un emocionāli smagi jācīnās par izdzīvošanu un tas ir divtik mokoši, ja blakus nav mīļotā Alekša.

Laikam ritot Lēna norūdās un kļūst par puzles gabaliņu, pretošanās kustībā, kas cīnās pret Zombiju pasauli. Tas nav tas ko viņa vēlējās, bet šīs darbības laikā viņa satiek zēnu, kurš ir apjucis starp šīm divām pasaulēm. Viņi abi tiek ievilkti jau izplānotā spēlē, kur Lēna neapjaušot savu lomu – lieliski tiek ar to galā. Abu starpā rodas jutās, un šķiet, ka pasaule var tik glābta, jo spēcīgākais „pretošanās kustības” vadonis un tēls ir inficējies.

Kas notiks ar Lēnu? Kā risināsies turpmākie notikumi? Kā atrisināsies autores sagādātais pārsteigums grāmatas beigās, jo pagaidām tas ir pamatīgi izsitis pamatus no zem kājām?