Grāmata ar rūgtuma pēcgaršu.

Nabokova postmodernā grāmata « Lolita» tika izdota 1955. gadā, bet līdz izdošanai bija jātiek pāri daudziem aizspriedumiem. Grāmata ir par pedofiliju, kas šķiet vēl joprojām, tiek apspriesta pieklusinātos toņos. Lai gan varētu domāt, ka grāmata būs grūti lasāma, jo tēma ir smaga, tā pilnīgi noteikti nav, jo Nabokovs ir patiešām lielisks rakstnieks. Virtuozs. Vārdi tiek vērti mežģīņu valdziņiem, tik skaisti, aprakstoši un daiļrunīgi.

Grāmata ir uzrakstīta grēksūdzes formā. Humberts ir profesors, kuru seksuāli vilina mazas meitenītes — nimfetes. Grāmatā tiek aprakstīts, ka viņš satiek Lolitu, apprecas ar viņas māti, lai būtu tuvāk savai Lo. «Lolita, mans dzīves gaišums, manu gurnu kvēle. Mans grēks, man acuraugs.» Nelaimes gadījumā, kas iepriecina Humbertu, iet bojā Lo māte, un Humbets kļūst par viņas vienīgo aizgādni.

Viņi abi dodas ceļojumā, kur Humberts uzsāk seksuālas attiecības ar mazgadīgo Lolitu. Jautājums, kurš kuru īsti pavedina, ir atklāts, jo arī mazā meitenīte ir ar pamatīgu velniņu iekšā. Ceļojuma laikā lasītajam ir dota iespēja smalki iepazīt Ameriku, un tas vidieni. Nabokovs to ir tik precīzi aprakstījis, ka šķiet sajūtam to garu, kas šai vietās valda.

Mani pārsteidz tas, cik autors prasmīgi, lasītājam liek just līdzi Humbertam, kas pēc jebkādas morāles normām, vienkārši nav iespējams. Humberts ir izvirtulis, maniaks un izmantotājs, kas, kā izrādās, iekļuvis mazās, velnišķīgās Lolitas tīklos. Humberts ik mirkli sāpīgi pārdzīvo savu slēpto grēku, kaisli pret mazām meitenītēm.

Grāmatā nav morāles. Tajā ne mirkli nepavīd autora viedoklis, par drausmīgajā lietām, kas norisinās starp Humbertu un mazgadīgo Lolitu. Tas ļauj pašam lasītajam, caur skaisto vārdu virtenēm, rast šo šausminošo stāstu.

Manas attiecības ar grāmatu ir tādas, ka šos pirms miega sakarus, gribās atkārtot vēl un vēl, jo bagātīgais fantastisko metaforu klāsts tā vien vilina, tās nobaudīt vēlreiz.
«Dabai es varu pārmest tikai vienu — to, ka es nespēju, kā būtu vēlējies, izgriezt manai Lolitai iekšpusi uz āru un piekļauties ar kārām lūpām jaunavīgās dzemdītes, nepazīstamās sirds, perlamutra aknām, jūras vīnogām līdzīgajām plaušām, piemīlīgajam nieru pārim!»

Lieliska sliktā grāmata, kas ir jāizlasa līdz pēdējais lappusei. Kā slimība, kas jāizslimo. Jāizlaiž sev cauri. Jāsaprot, un jātiek vaļā. Citādāk, tas rūgtums, kas paliek uz mēles gala, tā arī nepazudīs.
Slimīga, iznīcinoša, maniakāla mīlestība.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s