Mazpilsētas kaķis Mocarts

Par savu rudo runci varētu rakstīt speciāli viņam atēvelētu blogu. Pēcāk arī izdot grāmatu, par kaķi Mocartu (Micēlija, Mikaļins) kuram bija simts un pieci vārdi. Un ļoti iespējams, ka tā gūtu tik pat lielu popularitāti, kā mazpilsētas bibliotēkas kaķis Djū.

Micēlija, citā diena saukts ari par Kukumburu, ir ļoti īpašs kaķis. Brīžiem, pat šķiet, ka tai mazajā kaķa ķermenī slēpjas mazs cilvēks. Nu pārāk jau cilvēcīgi viņš dažreiz uzvedās.

1dienās viņš ir ir Misters Nepacietība. Jo nedod ne soli paspert brīvi, kamēr viņā trauciņā neiebirs kitiketi.

2dienās viņš ir Misters Savaldzinatājs. Šis ir tas runcis, kurš ļoti labi apzinās, cik vērts ir katrs viņa murrājums, un mīlīgais skatiens.

3dienās viņš ir Misters Darbarūķis. Rukā līdzi visiem saimnieces darbiem.

4dienās viņs ir Misters Tīrība. Jo tuvojās taču 5diena.

 

5dienās Mistera Donžuāna nav, jo ir taču jālenc kaķenes.

6dienās un 7dienās viņš ir Misters Laiskums. Jo ir jāatgūst spēki nākamajai nedēļai

Atmiņu klasifikācija

Pilnīgi apskaužu sevi, jo esmu dzīvojusi tai laikā, kad bija analogā, melnbaltā fotogrāfija. Tās ir neatsveramas atmiņas, emocijas ar sentimenta glazūru.

Tās cipar datnes, ko sauc par fotogrāfijām, nav iespējams uztvert nopietni. Tajās vairs nav neuzglabājas emocijas, tikai iestopēti kadri.

Mans mazais sapnītis, ir atdzīvināt tēta fotolaboratoriju. Super slepenais kambarītis, kurā nedrīkst nākt, kad notiek TAS. Process, kur laikā dažādos šķidrumos mērcot baltu papīra loksni, pamazām rodas zīmējums.

Kādreiz tā zāle tik tiešām bija zaļāka.

Grāmata ar rūgtuma pēcgaršu.

Nabokova postmodernā grāmata « Lolita» tika izdota 1955. gadā, bet līdz izdošanai bija jātiek pāri daudziem aizspriedumiem. Grāmata ir par pedofiliju, kas šķiet vēl joprojām, tiek apspriesta pieklusinātos toņos. Lai gan varētu domāt, ka grāmata būs grūti lasāma, jo tēma ir smaga, tā pilnīgi noteikti nav, jo Nabokovs ir patiešām lielisks rakstnieks. Virtuozs. Vārdi tiek vērti mežģīņu valdziņiem, tik skaisti, aprakstoši un daiļrunīgi.

Grāmata ir uzrakstīta grēksūdzes formā. Humberts ir profesors, kuru seksuāli vilina mazas meitenītes — nimfetes. Grāmatā tiek aprakstīts, ka viņš satiek Lolitu, apprecas ar viņas māti, lai būtu tuvāk savai Lo. «Lolita, mans dzīves gaišums, manu gurnu kvēle. Mans grēks, man acuraugs.» Nelaimes gadījumā, kas iepriecina Humbertu, iet bojā Lo māte, un Humbets kļūst par viņas vienīgo aizgādni.

Viņi abi dodas ceļojumā, kur Humberts uzsāk seksuālas attiecības ar mazgadīgo Lolitu. Jautājums, kurš kuru īsti pavedina, ir atklāts, jo arī mazā meitenīte ir ar pamatīgu velniņu iekšā. Ceļojuma laikā lasītajam ir dota iespēja smalki iepazīt Ameriku, un tas vidieni. Nabokovs to ir tik precīzi aprakstījis, ka šķiet sajūtam to garu, kas šai vietās valda.

Mani pārsteidz tas, cik autors prasmīgi, lasītājam liek just līdzi Humbertam, kas pēc jebkādas morāles normām, vienkārši nav iespējams. Humberts ir izvirtulis, maniaks un izmantotājs, kas, kā izrādās, iekļuvis mazās, velnišķīgās Lolitas tīklos. Humberts ik mirkli sāpīgi pārdzīvo savu slēpto grēku, kaisli pret mazām meitenītēm.

Grāmatā nav morāles. Tajā ne mirkli nepavīd autora viedoklis, par drausmīgajā lietām, kas norisinās starp Humbertu un mazgadīgo Lolitu. Tas ļauj pašam lasītajam, caur skaisto vārdu virtenēm, rast šo šausminošo stāstu.

Manas attiecības ar grāmatu ir tādas, ka šos pirms miega sakarus, gribās atkārtot vēl un vēl, jo bagātīgais fantastisko metaforu klāsts tā vien vilina, tās nobaudīt vēlreiz.
«Dabai es varu pārmest tikai vienu — to, ka es nespēju, kā būtu vēlējies, izgriezt manai Lolitai iekšpusi uz āru un piekļauties ar kārām lūpām jaunavīgās dzemdītes, nepazīstamās sirds, perlamutra aknām, jūras vīnogām līdzīgajām plaušām, piemīlīgajam nieru pārim!»

Lieliska sliktā grāmata, kas ir jāizlasa līdz pēdējais lappusei. Kā slimība, kas jāizslimo. Jāizlaiž sev cauri. Jāsaprot, un jātiek vaļā. Citādāk, tas rūgtums, kas paliek uz mēles gala, tā arī nepazudīs.
Slimīga, iznīcinoša, maniakāla mīlestība.